Ikviens cilvēks, kā neizmērojamās bezgalības nospiedums, ir absolūti unikāls. Katra jauna tikšanās veido neatkārtojamu ornamentu, līdzīgi kā kaleidoskopā. Arī saruna ar Vjačeslavu Misiņu izveidoja ļoti bagātīgu garšu un noskaņojumu buķeti, kas atklāja viņa personības īpašības, vērtības un attieksmi.

Iepazīstieties:

Vjačeslavs Misiņš

▸Klērs Serviss vadītājs
▸Harizmātisks, pievilcīgs, pārzina diplomātiju
▸Padomju laikos iestājās militārajā akadēmijā, gribēja kļūt par virsnieku
▸Pilnīgi nejauši pabeidza juristus. Strādāja policijā. Aizgāja no amata ar majora pakāpi
▸Tikpat nejauši ieguva ekonomista izglītību
▸Apguva friziera profesiju. Turpina pilnveidoties, piedaloties semināros un treningos
▸Kopā ar ģimeni dzīvo suņi un kucēni, kaķi un kaķēni, un pat piraijas

  Izdzīvot par katru cenu

Savulaik mācījos Ļeņingradas S. M. Kirova Militārās medicīnas akadēmijā, kuras profils bija jūras kājnieku apmācīšana. Mācības nepabeidzu, jo PSRS izjuka, un latviešiem nācās atgriezties mājās.

Galvenais, ko man tur iemācīja, – jāizdzīvo par katru cenu. Ne tā kā desantniekiem, kuriem uzdevums jāizpilda par katru cenu. Jūras kājniekiem ir jāizkāpj placdarmā un tas jānotur, līdz atnāk papildspēki. Jāmāk izdzīvot, pārgrupēties un izpildīt noteikto uzdevumu. Uzdevumi ir dažādi, un katrā dzīves posmā tie ir citi. Jo tālāk ej, jo uzdevumu loks sašaurinās, bet pieeja saglabājas.

Virzāmais un virzītājs

Es neesmu viens. Man ir sieva. Kas ir vīrs? Tēlaini sakot, tas ir cilvēks, kurš var pielikt plecu, kad ir vajadzīgs elkonis. Patiesībā, viņš risina problēmas un cenšas izlabot to, kas jau ir izdarīts. Pārī vienmēr ir virzāmais un virzītājs. Viens nosaka mērķi, bet otram jāizskaitļo, lai kustība šajā virzienā noritētu ar minimālu deformāciju, zaudējumiem un tēriņiem. Mana sieva ir ideju ģeneratore, ļoti radoša, tāpēc virziena izvēle ir viņas ziņā.

Mēs strādājam kopš 1993. gada

Iesākumā mums bija frizētava – neliels kabinets Āgenskalnā, Igauņu biedrības nama piektajā stāvā. Pēc dēla piedzimšanas nolēmām, ka ik pēc gada vai diviem ir jāpārvācas par vienu stāvu zemāk. Mūsu nākamās telpas bija Uzvaras bulvāra ēkas trešajā stāvā. Viena bija beletāžā. Pēc tam pārcēlāmies no Pārdaugavas uz Purvciemu, mums bija savi saloni.

1994. gadā, kad vēl bijām Uzvaras bulvārī, atvērām Latvijā pirmo profesionālo frizieru skolu. Tā viss arī sākās.

Galu galā es izvēlējos biznesu

Kad ikdienā saskaries ar dzīves tumšo pusi, gribas nedaudz gaismas. Es strādāju policijā, tāpat kā māsa un tēvs. Bet gribējās kaut ko citu. Strādājot policijā, es vienalga atbalstīju Natāliju un palīdzēju risināt darba jautājumus. Vajadzēja saņemt speciālu atļauju. Gulēju divas stundas diennaktī. Tā turpinājās kādu laiku, bet pirms dažiem gadiem apstākļi sakrita tā, ka es priekšroku devu biznesam.

Ja nav galvas, iekārto piezīmju grāmatiņu

Saviem darbiniekiem es vienmēr saku: ja nevari izdarīt pats, palūdz citu. Ar to, ko nevar izdarīt viens vai otrs, tiks galā trešais. Nesanāk vienatnē – izdosies kolektīvi. Nekad nedrīkst slēpt savas problēmas.

Kad dodu uzdevumu, vienmēr atkārtoju to divreiz. Mums akadēmijā mācīja, ka, dodot uzdevumu, jāliek cilvēkam to atkārtot. Kāpēc? Lai saprastu, vai esi pareizi formulējis uzdevumu, vai teiktais ir saprasts, lai ir iespēja veikt korekcijas.

Diemžēl mēs jaunāki nekļūstam. Ir daudz darba darīšanu, zvani novērš uzmanību. Pēc sarunas ar kādu jau esi aizmirsis, par ko bija runa. Tad atceros, ko man mācīja komandieris, – ja nav galvas, iekārto piezīmju grāmatiņu.

Mēdzu būt ļoti stingrs

Mēs, Natālija (Natālija Misiņa – uzņēmuma Klērs ideju ģeneratore, Vjačeslava sieva) un es, ļoti daudz darām citu labā. No sava darba mēs nesaņemam tik daudz, cik dodam. Natālija ir ļoti maigs, mīļš un labs cilvēks. Bet es, kā vīrietis, mēdzu būt arī ļoti stingrs, kad viena un tā pati kļūda tiek pieļauta vairākas reizes. Ja es kaut ko saku, tad vienmēr cenšos paskaidrot, ko es vēlos un kādu rezultātu sagaidu.

Ja cilvēks nepilda prasīto, es ar viņu laipni un mierīgi aprunājos. Neredzu jēgu bārties. Ja tās ir atkārtotas kļūdas un stulbums, tad gan esmu ļoti dusmīgs.

Nekaitē

Es jau iepriekš iztēlojos visas iespējamās versijas, cenšos tās “izspēlēt”. Ieradums, kas palicis no darba policijā. Atšķirībā no biznesa policijā viss ir citādi. Ir noteikta valsts dienesta specifika, arī kļūdu-soda sekas ir citas. Kā saka, likums nepastāv tāpat vien – tas ir rakstīts ar asinīm. Arī biznesā ir jādara tā, lai netiktu kaitēts citiem, pat konkurentiem, lai viss tiktu darīts likumīgi – vai tas būtu lēmums, noteikums, reglaments utt.

Jo vairāk proti, jo dārgāk maksā

Ja vēlies kaut ko sasniegt, nevajag būt vienkāršam frizierim – tā pirms daudziem gadiem es teicu sievai. Ir jāaug, ir jāvada.

Man mācīja: jo vairāk proti, jo dārgāk maksā. Vienmēr var apgūt ko vairāk – tad var sevi labāk piedāvāt un pārdot. Ikviens cilvēks ir prece. Un nav svarīgi, vai tā ir ģimene vai darbs. Jo vairāk proti, jo vērtīgāks esi. Ir jādomā nevis par to, cik saņemšu algā, bet cik daudz esmu ieguldījis, lai to saņemtu.

Nevis konkurenti, bet kolēģi

Iespējams, ka vaina ir mentalitātē, bet mūsu vidē ar jēdzienu “strādāt cilvēkiem” ir bēdīgs stāvoklis. Rīkojot seminārus, reizēm nav svarīgi gūt peļņu, bet gan parādīt ideju. Turklāt radošam cilvēkam ne vienmēr jārāda process, pietiek izskaidrot galveno. Man bieži pārmet, ka apmācām tik daudz frizieru, jo tie taču esot mūsu konkurenti. Nē, cilvēki, kas pielieto un apspēlē idejas, ir nevis konkurenti, bet kolēģi.

Natālija prot ļoti daudz, un viņa vienmēr ar prieku dalās ar savām zināšanām. Citi to nedara. Var rīkot dārgus seminārus ar oficiantiem un furšetu. Bet kālab? Ja kādam tas ir vajadzīgs, var apmeklēt restorānu. Var jau veidot šovus, ietērpties kostīmā un to visu pārdot. Mēs vēlamies nodot savas zināšanas un idejas. Tas ir interesanti!

Mana valsts

Es mīlu mūsu valsti, cilvēkus un zemi. Es te esmu piedzimis. Te dzimis mans tēvs, vectēvs un vecvectēvs. Ir smieklīgi, kad mūs izrīko sveši cilvēki, kas atbrauc un vēlāk atkal aizbrauc.

Daudzi jautā, kāpēc es joprojām esmu te, kam man tas viss ir vajadzīgs. Es atbildu: “Piedodiet, bet tā ir mana valsts.” Es mīlu Latviju vairāk par dzīvi, mani tā audzināja.

Perspektīvas

Plānojam arī turpmāk attīstīt sadarbību ar veikalu tīkliem: gan tiem, kas pieder mums, gan citiem. Vēl viens perspektīvs virziens ir aptiekas. Varētu pievērsties tuvējām valstīm – Igaunijai, Lietuvai, Polijai un Krievijai – un piedāvāt kosmētiku.

Varbūt izveidosim savu produktu līniju. Mēs ar Natāliju saprotam, kā darbojas krāsas, kāpēc tās darbojas, kā tām ir jādarbojas, un kāpēc gadās kļūmes krāsošanas laikā. Kad to zini, vari radīt kaut ko savu. Kas mums ir vajadzīgs? Lai mati būtu kopti, nešķeltos un labi nokrāsotos. Lai nebūtu redzams dzeltenums, lai tie nelūztu utt. To visu var apvienot vienā krāsā. Tas ir interesanti.

Publicēts žurnālā HAIR&BEAUTY profesionāļiem, 2019 oktobris-novembris