Edgars Zablockis ir CHI Russia radošais direktors Krievijā, Farouk Systems starptautiskais vēstnieks un skaistumkopšanas salonu Pastelle līdzīpašnieks Rīgā. Viņš ir vadījis meistarklases, apmācības un šovus vairāk nekā 20 pasaules valstīs. Edgars ir daudzpusīga un radoša personība ar kolorītu ārieni, kas ļāvusi viņam iepazīt arī aktiermākslas pasauli.

Mēs tikāmies augustā, kad Edgars bija atbraucis apciemot ģimeni un atpūsties Jūrmalā. Jauneklīgi un stilīgi ģērbts, viņš kliedēja nopietno priekšstatu, ko radījuši sociālie tīkli un mediji. Omulīgā kafejnīcas gaisotnē ar humoristiskām un liriskām atkāpēm, kas palika “aizkadrā”, Edgars stāstīja par savu dzīvi Maskavā.

Kā tev izdodas vadīt salonus attālināti?
Šo darbu dara vadītājs, jo mums būtu sarežģīti vadīt salonus, nedzīvojot šeit (Edgara salona partneris dzīvo Minskā). Mēs nezinām visas nianses, kas notiek ar saloniem un klientiem Latvijā. Viss ir redzams datorā, arī grāmatvedība. Savu darbu ar saloniem jau esam izdarījuši pirms daudziem gadiem (smejas). Nebiju vēl sasniedzis divdesmit gadu vecumu, kad ar partneri izveidojām salonu. Bijām divi pārgalvīgi jaunieši ar lielām ambīcijām. Patiesībā tā bija liela avantūra, un, ja mēs būtu vecāki un pieredzējušāki, iespējams, nemaz nebūtu uz to parakstījušies, jo tajā brīdī riskējām ar visu.

Risks ir attaisnojies, jo saloni veiksmīgi strādā. Kāpēc devies uz Maskavu?
Sāku braukt uz Maskavu darīšanās, un ar katru reizi šī pilsēta mani piesaistīja arvien vairāk. Uzskatu, ka Maskava ir viena no pasaulē labākajām pilsētām: tur ir ārkārtīgi daudz interesantu, nevienaldzīgu, dziļi domājošu un ļoti dažādu cilvēku. Tā ir liela, skaista un rosīga pilsēta, kur strauji attīstās gan tehnoloģijas, gan infrastruktūra. Uz Maskavā pārcēlos 2013. gadā un redzu, kā ar katru gadu tā kļūst dzīvošanai arvien labāka, ērtāka un komfortablāka. Ir atrisināta sastrēgumu problēma, sakārtota sadzīve. Maskava ir ļoti dāsna un pateicīga pilsēta. Ja kaut ko vēlies un proti, vienmēr atradīsi vietu.

Maskava tev deva CHI Russia radošā direktora darbu. Pastāsti par to!
Es pilnībā atbildu par CHI imidžu Krievijā. Visu drukāto vizuālo materiālu pamatā ir manas idejas. Būtībā es ar savu komandu Krievijā veidoju priekšstatu par zīmolu – CHI Russia klientu bībeli un iedvesmas avotu.
Radošā direktora darbs nav tikai ideju ģenerēšana. Manā pārziņā ir mācību materiāli, mācību struktūra, tāpēc zināmu laiku pavadu arī birojā. Veidojot materiālus, patīk nestandarta pieeja: man nav interesanti darīt tā, kā dara lielākā daļa, es nevēlos izšķiest laiku pierastām lietām.
Krievijā mums ir aptuveni divdesmit pieci CHI Russia tehnologi, kurus apmācām. Pašlaik veidojam materiālus apakšizplatītājiem un gatavojam konferenci, kurā pulcēsim visus kompānijas pārstāvjus, jo vēlamies izveidot vienotu komandu. Bieži vien starp tehnologiem un tirgotāju pārstāvjiem ir liela plaisa. Mēs centīsimies to likvidēt, izvirzot visiem praktiski vienādas prasības kosmētikas pārzināšanā. Es desmit gadu esmu spēlējis futbolu un zinu, kā ir jāspēlē komandā.

Vai tu piedalies arī meistarklašu organizācijā?
CHI Russia rīko lielus pasākumus, kuros es atbildu par organizāciju un programmu. Mans uzdevums ir piemeklēt gan mūziku, gan horeogrāfiju, gan izveidot saturu. Taču mēdz būt, ka jārisina arī tīri tehniskas problēmas. Piemēram, mums bija pasākums Čeļabinskā, kur es saskāros ar vietējo apakšizplatītāju neizpratni. Meklējot telpas pasākumam, man piedāvāja klasiskās un modernās ēkas, taču man bija vajadzīga veca, pamesta rūpnīca. Čeļabinskā atrast tādu nav grūti – man piemeklēja milzīgu lofta telpu (kādreizējās rūpnīcas augšējo stāvu), taču viņu ģenerāldirektors bija satraucies, kā tas izskatīsies. Mēs sakārtojām teritoriju, izdekorējām, ierīkojām skatuvi, pielikām lielo disko bumbu, uzaicinājām dīdžeju, uzklājām furšeta galdu. Produktu ekspozīcijām novietojām milzīgas sarkanas mucas. Visi bija sajūsmā, jo rezultāts tiešām bija necerēti iespaidīgs.

Savukārt Farouk System vēstnieka darbs tev ļauj ceļot pa pasauli
Jā, tā ir viena no lietām, ko vienmēr esmu vēlējies. Vienlaikus tā ir mana komforta zona, jo braucu komandējumos jau no desmit gadu vecuma, kad biju Latvijas futbola izlases vārtsargs. Būdams Farouk System vēstnieks, es vadu meistarklases dažādās pasaules valstīs, kā arī vairākkart biju strādājis konkursos Miss Universe. Manā sarakstā ir Turcija, Vācija, Grieķija, Taizeme, Filipīnas, Meksika u.c..

Kā ienāca prātā no futbolista pārtapt par frizieri?
Atklāti sakot, neatceros, taču pirmā, kas man ieteica šo profesiju, bija mana mūzikas skolotāja (mūzikas skolā spēlēju klavieres un akordeonu). Manā ieskatā tik jauns cilvēks nevar apzināti izvēlēties profesiju, jo vēl neko nesaprot no dzīves. Jebkura profesija ir kā tumša bilde. Izvēle var būt intuitīva, var paļauties uz nozares pievilcību vai uz cilvēkiem, kas šajā profesijā strādā. Man nekad nav bijusi vēlēšanās iztēloties kādu konkrētu profesiju, piemēram, spēlējot futbolu, nevarēju iedomāties, ka varu nodarboties ar ko citu.

Tu aizraujies ar aktiermākslu...
Daļu no friziera darba esmu ziedojis, lai izbrīvētu laiku aktiermākslai. Kad devos uz Maskavu, vēlējos atvērt salonu, un nebija nekādu šķēršļu, taču jaunā aizraušanās nedaudz sagrozīja manus plānus. Nolēmu, ka pagaidām nevēlos tam veltīt laiku.

Un tomēr – kāpēc aktiermāksla?
Apmēram pirms trīs gadiem uz to mani pamudināja paziņa – režisors un aktieris Marks Bogatirjovs (tēloja galveno varoni seriālā Virtuve). Es nolēmu pamēģināt. Sāku mācīties, apmeklēju dažādus treningus, mācījos slavenās Holivudas treneres Ivanas Čabukas (Ivana Chubbuck) studijā. Viņa sagatavojusi lomām daudzus slavenus aktierus – Halli Beriju lomai, par kuru viņa saņēma Oskara balvu, Bredu Pitu. Papildināju zināšanas arī citās skolās, treningos un semināros.
Līdztekus sāku filmēties. Pagaidām īsfilmās, taču jau ir bijušas dažas interesantas lomas.
Bieži saņemu piedāvājumus reklāmām, bet pret to esmu diezgan skeptisks un atsakos.

Tas tevi patiesi aizrauj?
Šobrīd tas iedveš manī jaunu elpu un šķiet neticami interesanti. Tā ir ārprātīgi sarežģīta profesija, kurā rezultāts tiek panākts caur iekšējo cīņu. Aktiermāksla ļauj iedziļināties sevī, izgriezt dvēseli uz āru. Cilvēks savas psiholoģiskās traumas parasti cenšas dziļi noglabāt, bet aktiermākslas nodarbībās, gluži pretēji, liek ieskatīties tām acīs. Reizēm atklājas sen aizmirstas vai pat neapzinātas traumas. Nodarbībās tiek strādāts ar aromātiem, taktilām sajūtām, sensoro atmiņu, kas ļoti attīsta uzmanību.
Es aktierus uzskatu par supercilvēkiem, jo viņu galvenais instruments ir balss, ķermenis un pārdzīvojumi. Manuprāt, aktiermāksla būtu lietderīgāka par kādu no mācību priekšmetiem skolā. Tad bērni izaugtu daudz zinošāki un interesantāki, ar lielāku dzīvotkāri un zinātkāri, atvērtāki un attīstītāki.

Vai ar šo aizraušanos tavā dzīvē kaut kas ir mainījies?
Es pats mainījos, dzīve kļuva interesantāka. Sāku raudzīties uz pasauli citādāk. Es nezinu, kur tas novedīs, bet man patīk tās metamorfozes, kas notiek manī. Es attīstos kā personība: reizēm kļūstu sarežģītāks, reizēm – “vieglāks”. Turklāt meistarklases, šovi, darbs uz skatuves, publiskās uzstāšanās, darbs TV – tas viss ir saistīts ar aktiermākslu.

Pastāsti par savu pieredzi televīzijā!
Man bija sava rubrika Krievijas TV šovā Утро Пятницы, kuru joprojām pārraida kanālā Пятница. Tajā “buros” ar modeles matiem, veidoju ekstravagantas frizūras un izklaidēju skatītājus. Otrs TV projekts, kas tiek rādīts un tiks filmētas arī jaunās sezonas, ir pārvērtību šovs Новый день. Šis projekts ir nopietnāks: katra dalībnieka tēls tiek stingri saskaņots ne tikai ar stilistiem un režisoriem, bet arī ar pašu kanālu, frizūras nedrīkst atkārtoties.

Kā tu apvieno filmēšanos ar citiem darbiem?
Divu dienu laikā var nofilmēt pat trīs sezonas. Filmējot Утро Пятницы, dienā mēs pārveidojām vizuālos tēlus astoņiem cilvēkiem, un tā divas trīs dienas no rīta līdz vakaram.
No vienas puses, tā ir priekšrocība, no otras – nogurdinoši, rodas sajūta, ka ir pagājis mēnesis. Turklāt ir liela atbildība, jo ar mani filmēšanas laikā strādā vairāk nekā divdesmit cilvēku komanda: režisori, operatori, scenāristi, asistenti un citi, kameras, gaismas.  Visa uzmanība ir pievērsta man,  nemaz nerunājot par budžetu, kas visā ieguldīts. Es esmu tas, kas visu šo pasākumu var izgāzt.

Kādi ir tavi tuvākās nākotnes plāni?
Ar CHI Russia man ir iespēja ceļot pa Krievijas pilsētām, kas ir ļoti interesanti, jo cilvēku kultūra un uzvedība būtiski atšķiras. Nesen biju Blagoveščenskā – pilsētā, kas robežojas ar Ķīnu, drīz lidošu uz Jakutsku. Pusotru mēnesi vadīšu apmācības Holandē, vēlāk Itālijā un Polijā, decembrī plānots komandējums uz Brazīliju.
Kopumā mani apmierina viss, kas ar mani šobrīd notiek un kas man ir. Man patīk būt par CHI Russia radošo direktoru. Darbs ir interesants, ar zināmu statusu. Taču es nevarētu teikt, ka esmu sava darba fanātiķis. Tas nenozīmē, ka man nepatīk. Es tikai nevēlos, lai šis darbs manā dzīvē aizņemtu vairāk laikā nekā tagad. Pašlaik esmu harmonijā ar to, kā ir iekārtojusies mana dzīve un cik daudz vietas tajā aizņem abas nodarbošanās.

Ko tu ieteiktu jaunajai paaudzei, kas vēl tikai uzsāk savu profesionālo ceļu?
Vienkārši iet un darīt. Jaunībā ir tik daudz enerģijas! Tas ir laiks, kad mazāk jādomā un vairāk jādara, klausot intuīcijai. Sajust to, kas patīk un pie tā strādāt, lietderīgi izmantojot laiku. Reizēm arī nelietderīgi, bet apzināti, lai laikus var atkal atgriezties pie svarīgā.

Ar Edgaru Rīgā sarunājas Jevgenija Šube un Anžela Lužnova

Fotogrāfijas: no Edgara Zablocka personāla arhiva

Edgara Instagram: @edgarszablotskis

Raksts publicēts žurnālā HAIR&BEAUTY profesionāļiem, 2019 oktobris-novembris